1941.g. 14. jūnija izsūtīšanas – ZOOM saieta bērnu darbi
Sacerējumu konkurss
,,Sibīrijas bērni 1941/ 1949 – trimdas bērni 1944”
Saruna ar Rozi.
Luīze Burmistrova, 15 gadi
2020
Šodien dodos uz tikšanos ar cilvēku, kuras mūža raksti satinušies lielā kamolā. Tajā ir visu krāsu dzīpari. Jā, dzīve jau esot raiba. Esmu satraukta, jo kundze, ar kuru tikšos, savā sirdī glabā atmiņas, ar kurām nemaz nav tik viegli dalīties. Sibīrijas bērns. Arī mans opis ir Sibīrijas bērns, bet viņš savas atmiņas ir aizslēdzis deviņām atslēgām: izsāpējis, pārdzīvots, ko tur atcerēties…
Paskatos debesīs. Kādas mākoņu gleznas: krāsas, gaismas, ēnas, pusgaismas, pusēnas! Kā tie noturas debesīs? Kāpēc nenokrīt lejā? Tā domājot, turpinu ceļu. Piezvana mamma un pajautā, vai esot nopirkusi ziedus kundzei, ar kuru tikšos.
-Protams, nopirku vienu rozi.
– Kādā krāsā?
-Hm… laikam sarkanā, nē! Karmīnsarkanā krāsā. Latvijas karoga divu svītru krāsā. Mam, atceries, biju pie tevis laboratorijā nodot analīzes…tā roze asins krāsā…tādā pašā krāsā, kā manas asinis stobriņā, kuras tu paņēmi analīzēm.
-Labi, skaidrs!
Mamma sacīja vēl kaut ko, bet es jau biju domās pie kundzes, kura mani gaida. Esmu gatavojusies sarunai: izpētījusi karti, kurā iezīmētas Latvijas iedzīvotāju izsūtījuma vietas, iepazinusies ar daudziem atmiņu stāstiem. Kāda būs mūsu tikšanās?
Ieeju mājas pagalmā un pa šaurām, stāvām koka kāpnēm kāpju otrā stāvā. Liekas, ka senās kāpnes skumji vaid…
Zvans. Durvis atver sirmgalve, gaiša, silts smaids viņas acīs. Lidijas kundze. Atskan klusa, laipna, dzidra, liekas, tomēr mazliet nogurusi balss.
- Sveika, meitiņ!
Katrai mājai esot sava smarža. Sajūtu pīrādziņu smaržu. Es to pazīstu, arī opja mājās tā bieži vēdī. Kāpostu pīrādziņi….
- Nāc iekšā, bērns! Sēdies, nekautrējies…
Istabas lielākā vērtība – grāmatas. To ir daudz ! Arī puķu daudz. Starp tām pamanu mājas svētību. Istabas vidū galds, kuru rotā galdauts ar izšūtiem ziliem un dzelteniem ziediņiem, tējas kanna, servīze un pīrādziņi. Pirmais iepazīšanās mirklis mani nomierina. Te dzīvo labs cilvēks.
- Tas jums! Es klusi pasniedzu rozi.
- Man? Par ko tad man? Vai man jubileja?
- Nē, tas jums par to, ka esat!
- Ak, vai! Kundze saudzīgi satver ziedu, palūdz man ielikt to glāzē.
Mirklis, un mēs jau esam iepazinušās. Tas bija tik sirsnīgi un tik vienkārši. Smaids un nepacietība manā sejā, jo tūlīt man tiks uzticēts vēl viens dārgums – dzīvesstāsts.
- Tu dzer , meitiņ, tēju, cienājies! Paldies, ka apciemoji mani…
Un tad es izstāstu, ka katra jauna tikšanās ar ļaudīm, kuru dzīvesstāstā laiks atstājis sāpīgas atmiņas, man ir vērtīga dzīves pieredze. Atklāju arī to, ka vēlos dzirdēto dāvāt Latvijas vēsturei.
Lidijas kundze mirkli klusē, noglauda galdautu (tas ir viņas rokdarbs), paskatās uz manu dāvāto rozi, un sākas stāsts.
,,Esmu pirmskara bērns un nodzīvojusi garu mūžu: laiks skaita jau astoņdesmit otro gadu. Bet es nemaz nejūtu tos gadus, tikai tās atmiņas…
- gadā mūs izsūtīja…. Man bija divi gadi, māsa man to nemitīgi atkārto arī tagad, kad esmu viena klusumā. Biju sestais bērns ģimenē. Braucām tālu, tālu…atceros aukstumu, vēju…stiprus vējus. Jūtu tos savos kaulos kā dzeloni, un visu mūžu man nepatīk auksts laiks, tas manā prātā palicis.”
Un kundze parauj uz pleciem augstāk savu silto šalli. Kaut gan mājās bija ļoti silts un silta tēja. Arī man izskrēja caur kauliem tas aukstumiņš, kas jutās viņas izteiktajos vārdos. Istabā iestājas klusums, jūtu, ka Lidijas kundze nevēlas atmodināt tās atmiņas, kuras izpostījušas viņas bērnību, jaunību un atstājušas sāpi arī uz turpmākajiem gadiem.
Kad lūdzu nosaukt uzvārdu, atbilde ir negaidīta.
- Zini, bērns, sauc mani par Rozi!
- Roze? Jūs taču esat Lidija!
- Nē, es esmu Roze. Gluži kā šī roze, kuru man atnesi. Viena pati roze. Roze ūdens glāzē. Roze, kurai tika nogrieztas saknes bet ir palikuši dzeloņi. Dzeloņi, kas nevienam nevar un nevēlās iedzelt. Esmu Roze, par kuras saknēm var tikai kāds pastāstīt. Man bija liegts dzert ūdeni un uzņemt barības vielas no savas zemes. No zemes, kurā mani bija iestādījis pats Dievs. Man bija atņemti vecāki, abi vecāki, kas nespēja man ieliet to tīro veldzējošo ūdeni manā ziedā…
Rozei acis kļūst valgas, pāri vaigiem norit asaras… Arī man sirds iesmeldzas, arī man acīs asaras… Saņemos un domās saku sev:,, Luīze, tu atnāci rakstīt dzīvesstāstu konkursam! Manās domās aiztraucas vilcienu sastāvi, pilni cilvēku dzīvībām, kuras dodas uz tālo, nezināmo pasauli.
Mirkli istabā klusums. Tikai aiz loga putnu balsis. Mana mīļā sirmgalve noslauka asaras, mīļi paskatās uz mani, pasmaida, un viņas smalkajās grumbās un pelēkajās acīs kā gleznā es saskatu to, ko viņa domā, bet nevar pastāstīt. Bērnības laiks ir tālu, tālu, un tas kļuvis tik svešs. Viņas vārdos ir pārdomas par savu dzīvi.
,, Kad ieraudzīju tevi durvīs ar rozi, sapratu, ka tā roze esmu es. Tas arī ir mans stāts. Katra rozes ziedlapiņa ir svarīga, lai zieds būtu skaists. Tomēr mēs zinām, ka rožlapiņās nav rozes sēkla. Taču katrā rožlapiņā mēs varam sasktatīt rozes spēku…pat tad, kad tā nobirst.
Es esmu Roze, kas tika nogriezta un aizsūtīta tālu, tālu. Mana sirds neko nesaprata, bet es skaidri atceros katru māsas un brāļu asaru par vecākiem. Vecākus mums atņēma Sibīrija. Mums atņēma vecākus un saknes.
Kad mēs atgriezāmies, ne visi, bet atgriezāmies, mums nebija nekā. Nebija ne mūsu māju, ne lopu, ne draugu…nekā.
Latvijā drīz vien es satiku cilvēku, kuru iemīlēju, un sapratu, ka vēlos ģimeni. Taču pārciestais aukstums, bads un bailes atstāja savas pēdas manā veselībā. Manai ziedlapiņai nebija sēklu. Un jaunas rozes nevarēja sākt augt. Vīram no pirmās laulības bija dēls. Vai, meitiņ, es daudz raudāju un tagad raudu. Redzi?”
Vēl viena sāpe, kura jāizsāp manai sirmajai kundzei. Taču to nevarēja izlasīt viņas sejas izteiksmē, tikai saskatīt sāļajās asarās.
- Mīļā meitene, zinu, ka visiem vajag naudu, bet vai jaunieši izprot, ka nauda ir tikai kā nomainīts ūdens glāzē. Man arī bija visādas kompensācijas par Sibīrijas laikiem, bet tas ir tikai nomainīts ūdens glāzē, lai tā roze vēl kādu laiku izskatās skaista, taču sakņu tai sen vairs nav.
Tev ir vecāki. To var redzēt, esi labi audzināta. Bet man to nekad nebija…tā laikam jāsaka.
Ak, vai! Ja mamma nebūtu man ieteikusi nopirkt ziedus, es būtu nopirkusi konfektes, un par ko tad būtu stāsts? Taču dziļi sirdī es sapratu, par ko runā Rozes kundze. Šo un citus stāstus par Sibīriju es klausos un lasu ar apbrīnu, cieņu un dziļu pazemību. Tie liek man pārdomāt un būt pateicīgai par to, kas man ir, kas man pieder, nevis raudāt par to, kā man nav.
Es sēdēju un klusēju, nespēdama neko izdvest un man jau zvanīja mamma.
- Saki mammai paldies, ka ļāva mani apciemot. Saki, ka krietnu meitu audzina. Un paldies par rozi.
Pārdomas manī skraida kā satraukti putnēni, tās liek man domāt, par līdzībām, kuras tikko kā sadzirdēju Lidijas kundzes vārdos.
- Zini, meitiņ, tu manu vārdu neraksti, bet, ja rakstīsi, raksti Roze. Rozes ziedlapiņa nav rozes sēkla, taču katrā ziedlapiņā ir rozes spēks! Spēks ir arī Tevī, bērns. To nu es zinu, tici man.
Spēks ir katrā ziedlapiņā, kas atgriezās no Sibīrijas. Spēks ir Latvijas tautā. Spēks ir mūsu himnā un zemē, pa kuru staigājam. Dievs dēstīja mūs šajā zemē, un katrā latvietī – rozes ziedlapiņā, ir spēks! Spēks pastāvēt, ticēt un piedot. Spēks runāt, kaut esam maza tauta, cīnīties un mīlēt! Spēks ir mūsos, kad mīlam Dievu un viens otru!
Viņa runāja pēkšņi tik skaidri, iztaisnoja muguru, un man pat likās, ka sāpju un laika rievas pazuda no viņas sejas. Lidijas tante, vai tā esat Jūs?
Šis vakars manā dzīvesstāstā atstās pēdas. Karmīnkrāsas roze, gluži kā divas svītras Latvijas karogā. Kāpostu pīradziņi un pati klusā, rimtā Rozes kundze ar savu līdzībās izstāstīto dzīves stāstu. Cik gan stiprs ir cilvēks! Un stiprums ir cilvēka spējā nepadoties izmisumam, sāpēm, nelietībai, ļaunai varai un ticēt gaismas uzvarai.
Atmiņu stāsts par izsūtīšanu uz Sibīriju.
Mani sauc Arvins Norouzi, esmu 14 gadus vecs, dzimis un uzaudzis Stokholmā. Es esmu gājis Stokholmas Latviešu skolā katru sestdienu no pl.10:00-14:00 no divu gadu vecuma, kā arī dejojis Stokholmas Jauniešu deju kopā “Zibenītis”.
Šogad savu skolas noslēguma darbu rakstīju par latviešu izsūtīšanu uz Sibīriju. Covid distancēšanās laikā izprašņāju savu vecmammu Edīti Šakinu caur planšeti. Tā tapa atmiņu stāsts par Sibīriju.
Manu Stokholmas latviešu valodas skolotāju sauc Laila Ozoliņa un manu mammu sauc Eva Šakina Norouzi.
Es biju domājis rakstīt par 1949. gadu, jo tad mans vecvectēvs Aleksandrs Dzerkalis tika izsūtīts uz meža darbiem Komi republikā Sibīrijā.
Mans vecvectēvs Aleksandrs Dzerkalis un vecvecmamma Adelaida Rzčinska satikās Daugavpils Valsts skolotāju institūtā. Pēc institūta beigšanas abi apprecējās un sāka strādāt Daugavpils apriņķī.
Mans vecvectēvs Aleksandrs Dzerkalis bija skolas direktors un ticēja Latvijas valstij. Viņš bija bijis Latvijas aizsargs. Kad tuvojās Otrā pasaules kara beigas, viņi bēga uz Liepāju, lai pārceltos ar kuģiem uz Vāciju. Tā kā tilti pāri Daugavu bija sasprindzināti, tad ceļš ieilga līdz Liepājai. Kad viņi sasniedza Liepāju, krievu fronte jau bija klāt un nobombardēja visus kuģus, kas vēl centās aizbēgt uz Vāciju.
Viņi bija spiesti palikt Aizputē. Vecvectēvs Aleksandrs slēpās, strādāja gadījuma darbus un nestrādāja par skolotāju. Vecvecmamma Adelaida strādāja par skolotāju Bojas skola un mācīja bērnus no 1. līdz 4. klasei.
Informācija jau plūda, kad tiek meklēti cilvēki, kas nepakļāvās PSRS idejām, bet saglabāja savu ticību par Latvijas neatkarību. Cilvēki slēpās mežos. Vecvecmammas vecāki un māsa Helēna palika sargāt Aglonas māju, lai tā netiktu izdemolēta un nodedzināta. Kad pie varas nāca komunistiskais režīms, tad čekisti turēja aukstā ūdenī un mocīja palikušos, lai uzzinātu kur palicis vecvectēvs Aleksandrs. Palikušie tiešām nezināja, kur viņš bija palicis.
Uz Liepāju nāca informācijas noplūdē par gaidāmo izvešanu un vecvectēvam Aleksandram bija bailes un viņš izšķīrās no vecvecmammas. Vecvectēvs slēpās pie dažādiem radiem, jo zināja, ka viņu meklē. Viņu atrada, ieskaitīja Vīriešu darba kolonijā. Uz Sibīriju viņu sūtīja lopu vagonos, kur nevarēja sēdēt un gulēt, uz grīdas vagonā bija viens caurums, kur varēja izkārtoties. No vagona āra nelaida, to apsargāja krievi. Izsūtītie brauca vairākas nedēļas, bija auksti un spiedās viens pret otru, lai sasildītos, ēst nedeva, dauzi nomira un palika slikti. Tos kāda stacijā izvāca no vagona, brauciena galā viņi dabūja zināt, ka viņi ir Komi apgabalā Sibīrijā. Tur viņus sadalīja pa grupām un ielika barakās. Tur bija tikpat auksts kā vilciena vagonos. Kad viņi aizbrauca tur vēl bija vasara. Viņi plūca sūnas un zāli un klajā uz grīdas, kur gulēt un apsedzās ar mēteļiem. Pēc tam viņus aizveda uz meža darbiem, darbs bija ļoti smags. Ēst deva negaršīgu plāceni, bija jāizstrādā arī norma, ja kāds to nevarēja izdarīt, nedeva maizi. Nāca ziema un daudzi slimoja un mira. Mirušos sameta kaudzē pie barakām, vēlāk viņus kaut kur aizveda. Mirušo drēbes savāca palikušie, mazgāties nebija kur. Barakas smirdēja pēc sviedriem un netīrības. Barakās savācas kukaiņi, utis un blaktis. Visi gaidīja vasaru, jo tad varēja upē mazgāties. Vienīgi vasara bija ļoti īsa. Barakās bija dažādu tautību cilvēki. Naktī katrs runāja savā valodā pats ar sevi. Visi sapņoja par mājām un ēdieniem. Vecvecmama Adelaida sūtīja sālītu speķi. To viņš sagrieza pa maziem gabaliņiem un sūkāja kā konfekti. Tas viņam izglāba dzīvību. Vecvectēvu Aleksandru atbrīvoja pēc amnestijas 1955. gadā, bet viņš atgriezās vecs un salauzts Latvijā tikai 1956. gadā. Viņš bija zaudējis pusi no sava svara, viņa māja bija atdota svešiem cilvēkiem, arī zeme bija sadalīta un atdota. Vecvectēvs Aleksandrs aizbrauca uz Aglonas mājām tikai vienu reizi pēc Sibīrijas. Viņš atļāvās skatīties uz savam mājām caur krūmiem tikai naktī kopā ar savu dēlu Pēteri. Viņš bija morāli sagrauts, slimoja un nomira brīvu Latviju nesagaidījis.
Vecmamma Edīte Šakina ( dzimusi Dzerkale) bija Kalvenes skolā, kad atbrauca un aizveda viņas tēti. Tur viņš tika iegrūsts lopu vagonos un sākas ceļš uz Sibīriju. Manai vecmammai bija 12 gadi, kad izsūtīja viņas tēti, un tur sākas daudzu gadu vēstuļu sarakste starp Sibīriju un Latviju.
Lielāka daļa bilžu tika apraktas un slēptas no bērniem, lai bērni neizplatītu pareizo informāciju.
Sākuma bērni nezināja, kur tētis bija aizvests. Bet vēlāk politiskā situācija uzlabojās un vairs netika slēpta informācija, ka tēvs ir Sibīrijā. Bērni rakstīja ļoti vispārīgi par skolas gaitām, jo zināja, kad vēstules tiek pārlasītas. Īstā informācija vēstulēs netika aprakstīta.
Par īsto informāciju kā viņam gāja, uzzināja tikai tad, kad viņš atgriezās, jo viņš nevarēja rakstīt, ka apkārt mirst cilvēki un ir šausmīgi apstākļi. Tādas vēstules nekad neatnāca. Aleksandrs tikai rakstīja, ka ir grūti. Arī vecmammas Edītes vēstules pārlasīja viņas mamma Adelaida un skatījās, lai nekāda kritiska informācija par skolu un dzīves veidu neparādītos.
Vairākas reizes vecvectēvs Aleksandrs bija smagi slimojis pat tik tālu, ka nevarēja paiet. Bet viņu no nāves izglāba tas, ka viņš mācēja runāt vācu un krievu valodā. Barakas retās reizēs apmeklēja feldšeris, kurš nevarēja saprasties ar ieslodzītiem. Feldšeris paņēma vecvectēvu Aleksandru par tulku un tādā veidā pēc slimošanas viņš palika dzīvs, jo dabūja kaut kādas zāles. Ar laiku izveidojās, ka ņēma viņu palīdzēt. Viņam bija viena stikla burka ar baltām tabletēm un tās tika dalītas pie visām slimībām. Ja kādam bija temperatūra un klepus, tad deva 5-10 tabletēm. Temperatūru nekad nemērīja, feldšeris to noteica ar roku. Feldšeris teica, ja zirgiem palīdz, tad arī viņiem palīdzēs. Visas rētas, nobrāzumus apstrādāja ar ziliem graudiņiem. Nekā cita nebija.
Vecvectēvs Aleksandrs ļoti stāstīja kā ilgojies pēc mājām un savējiem un bieži sapņos rādījās mājas. Viņam pēc ilgāka laika iedeva iespēju sazināties ar mājiniekiem. Tad viņam nebija ne papīra, ne pildspalvas. Tad ieteica uzasināt sērkociņu un izmantot ietinamo papīru, bet pa rakstāmo maisīja pelnus, ogles un klāt lika zilos graudiņus. Tā bija tinte un bija ilgi jāžāvē. Pēc tam grūti bija kaut ko saprast, kad lasīja vēstules.
Mana vecmamma Edīte tika aizsūtīta pie radinieces uz Rīgu, kur Edīte visiem stāstīja, ka viņas vecāki ir miruši.
Kaut arī vecvectēvs Aleksandrs atgriezās Latvijā, tika pasē iespiests zīmogs, ka viņš nekad nedrīkst strādāt par skolotāju. Viņam bija atļauts strādāt lauku darbos un meliorācijā.
Vecvectēvs Aleksandrs saglabāja savu ticību Latvijai neatkarībai, neskatoties uz to, ko viņš pārdzīvoja Sibīrijā.
Ar sveicieniem, Arvins Norouzi
Kristiāns Suhovs
Baiļu pilnais laiks.
Viss sākās 1941.gada 13.un 14. jūnijā, kad Latvijā aizturēja un deportēja vairāk nekā 15 400 cilvēkus. Neskatījās vai tās bija sievietes, bērni vai sirmgalvji.
Cilvēki tika sadzīti lopu vagonos, lai vestu uz Sibīriju. Daudzi nomira jau pa ceļam. Daudzas ģimenes bija izšķirtas. Otrā deportācija bija no 1949.gada 25.-29. martam.
Izsūtītie cilvēki strādāja lauksaimniecības un mežrūpniecības uzņēmumos.
Manā ģimenē neviens netika izsūtīts. Mana vecome bija parasta kalpu meitene, viņas bija četras māsas. Tas laiks bija smags un grūts, daudz raižu un baiļu.
Jau no bērnības vecome daudz strādājusi un piedzīvojusi .Agri bērnībā viņa zaudēja mammu un audzināšanu uzņēmās radi. Līdz ar to māsiņas tika izšķirtas. Bet saikne nezūd! Tagad no visām četrām māsiņām palikusi tikai mana vecome, kurai ir jau 86 gadi.
Cilvēki to laiku atceras ar raizēm un šausmām un nenovēl nevienam to piedzīvot!
Kate Cela, 15 gadi
„SIBĪRIJAS BĒRNI 1941/1949 – TRIMDAS BĒRNI 1944” Sacerējums balstīts uz manas vecmāmiņas Jutas Miķeles(dzimušas Zemītes) atmiņām
“Ja tiktu izpildīta viena mana vēlēšanās, es gribētu jaunāko telefonu ar ābolīti aizmugurē”. Šādas frāzes 21. gadsimtā no jaunākās paaudzes var dzirdēt bieži. Taču pagājušā gadsimta vidū, jautājot šo pašu jautājumu četrus gadus jaunajai Jutai Limbažu novada Ciema ielā 16, atbilde izskanētu šādi:”ja tiktu izpildīta viena mana vēlēšanās, es vēlētos, lai šie onkuļi nebiedē mūs ar saviem ieročiem un “Krasta banga” nekad nebūtu notikusi. Lūdzu, tikai to, kā bija pirms tam, sirdsmiers un paslēpes ar brāļiem”.
1949. gada 25. marts. Rīts ausa saulains. Nekas neliecināja par to, ka notiks kas neparasts. Skaļie klauvējieni pie durvīm un rosība pagalmā vēstīja, ka latviešu zemnieku ģimenei jāpošas ceļā. Tobrīd, neskaitot Jutas brāļus un vecākus, mājās atradās arī vectēvs un vecmāte. Jurģis, Jutas vecākais brālis, no bailēm jau bija paspējis pamukt mežā, bet, dzirdēdams, ka viņu meklē, staltais puisis atgriezās. Ģimene un Latvija sirdī bija vienīgais, kas viņam piederēja. Latvijas dēļ puisis bija gatavs doties jebkur. Izsūtāmo saraksts tika papildināts vēl ar vienu III paaudzes dēlu. Viens no pakaļ atbraukušajiem vīriešiem, kuram rokā bija ierocis, teica, lai paņem siltās drēbes. Zemīši nojauta, ka tur, kurp viņus vedīs, būs liels aukstums. Un tā, sametot pašu nepieciešamāko maisos- siltās drēbes, dažus apavu pārus, Jutas ģimene devās prom. Tā bija Inčukalna stacija, no kuras lopu vagonos tika aizsūtīti tūkstošiem latviešu. Ģimene, kura pildīja savus pilsoņu pienākumus, godāja un turēja cieņā savu senču gadsimtos iegūto pieredzi, nu bija prom. Vēl šodien uz gultas klājams Jutas vecmāmiņas austais, ar iniciāļiem izšūtais, linu palags. Tā laika vēstures liecinieks.
Vairāk kā divu nedēļu ilgais brauciens mazās Jutas atmiņā palicis tikai no vecākās paaudzes stāstītā. Brauciena laikā ģimene zaudēja vectēvu. Krietnu vīrieti, kurš no Pirmā pasaules kara atgriezās ar sašautu kāju, paliekot par invalīdu. Sirmgalvis zaudēja cīņā ar tīfu. Galapunktu, Sibīriju, sasniedza visi, izņemot vecotēvu.
Saulainie bērnības gadi Jutas dzīvē nebija nemaz tik saulaini. Grūti viņai bija izprast vecāku sarežģīto dzīvi izsūtījuma sākuma posmā. Sveša zeme, sveša tauta, sveša valoda. Skarbais klimats atstāja pēdas uz ķermeņa. Ilgi strādājot salā, vienmēr uz rokām bija sausi ādas pleķīši. Arī citi krievu paradumi un neierastais darbs Jutas bērnību spožāku nepadarīja. Tomēr nenoliedzami, ka, bērna statusā esot, bija daudz vienkāršāk dzīvot. Vēders vienmēr bija pilns, mūrītis vienmēr bija silts. Taču to, ko tas prasīja no pieaugušajiem, Jutai tolaik nesaprast.
Svešumā atrodoties, viņa iepazina Sibīrijas ļaudis. Jāatzīst, ka bez viņu palīdzības viss būtu bijis daudz ļaunāk. Anastasija, kaimiņu vienaudze, dalījās visā, kas tai laikā bija pašai. Pēckara laiks nebija tas bagātākais. Stereotipiem izzūdot, starp cilvēkiem izveidojās savstarpēja sapratne. Mūsu tautieši neatteica nevienam darbam. Tas krieviem lika savus uzskatus pamainīt. Latviešu tauta vienmēr bijusi strādīga un darbīga tauta. Tas pierādījās arī Sibīrijā.
Skolā Juta sāka iet kādā mazā sādžiņā lielās upes Obas krastā. Tas, kurš Sibīrijā bijis, nekad neaizmirsīs tās dabu. Skaista un auglīga. Šķita, ka tur viss aug pats no sevis. Jutas ģimene, kā jau īsteni latvieši, raka, sēja, strādāja un kopa dārziņu. Vecākā paaudze skuma pēc dzimtenes. Juta šo sajūtu nepazina. Pašas miglā tītās atmiņas, nostāsti un kāda vēstule no tālās Latvijas. Taču viņai bija iemācīti visi latviešu tautas tikumi un tradīcijas, valoda un tautasdziesmas. Svēts bija Dieva vārds. It īpaši Ziemassvētkos un Lieldienās. Vecāki stingri sekoja līdzi tam, lai, atrodoties svešumā, Juta saglabātu savu latvietību. Pirmo reizi Ziemassvētkos viņa nogaršoja ābolu, kas atceļojis no dzimtenes. Šī smarža viņai vēl joprojām palikusi atmiņā. Tāpat, kā 1956. gada pavasara Zilupes ziedošo ceriņu aromāts, pārbraucot pāri robežai.
“Ilgais ceļš kāpās”. Tagad jau pieaugusī Juta sež blakus Artūram un atceras sev pazīstamās vietas un apstākļus. Skaistums bija gan dziļajos sniegos, gan pavasara palos un ziedu kupenās upes Obas krastos, arī karstajās vasarās un zelta rudeņos.
Vecmāmiņa saka: “Šodienas paaudze ir pasaules bērni. Ceļš uz visām debess pusēm. Vilina lielā pasaule. Tomēr kas reiz bijis, nekad neizzudīs no pagātnes. Mūsu senči, Sibīrijā esot, pieradīja savu mīlestību pret Latviju. Asaras pār vaigiem bira, izkāpjot Latvijā. Patriotisms. Katrs pats mūža nogalē var sākt izvērtēt savu attieksmi pret Latviju-mūsu vienīgo Tēvzemi. Nepazušana tālajos austrumos ir mūsu kultūras mantojums. “Dvēseļu putenis” ir īsts mīlestības un patriotisma lādiņš. Skatoties atkal un atkal, asaras tek vēl joprojām. Tās tek tāpat, kā mūsu senčiem 1956. gada pavasarī, atgriežoties mājās”.
Kārlis Kalvāns (12 gadi)
AR TICĪBAS SPĒKU SIBĪRIJAS CEĻOS
1949. gada martā no Latvijas uz Sibīriju tika izsūtīti 42,000 cilvēki, tostarp mana
vecmāmiņa Veronika Jane. Viņai bija 17 gadi. Kaut gan deportācija tika gatavota lielā
slepenībā, tomēr notika informācijas noplūde vietējo iedzīvotāju starpā. Cilvēki runāja.
Es dalīšos atmiņās par manas vecvecmāmiņas Sibīrijas stāstu. 1949 gada 25. marts
bija parasta skolas diena priekš daudziem bērniem Latvijā. Taču manai vecvecmāmiņai
ejot uz skolu bija nelāgas nojautas. Ap pusdienas laiku viņa tika iesaukta direktōra
kabinetā, kur viņai tika paziņots, ka viņas ģimene tiek izsūtīta uz Sibīriju. Viņa stāstija ka
visu ceļu no direktora kabineta līdz mājām gāja raudādama. Viņas sapņi par studijām
Rīgā un kļūšanu par skolotāju tika sagrauti. Atnākot mājās viņa sastapa ne tikai savu
ģimeni, kas jau kravājās, bet arī ar ieročiem bruņotus krievu karavīrus. Steigā un
apjukumā tika ņemts līdzi silts apģērbs un ēdiens. Viens no krievu karavīriem redzēja
viņu apjukumu. Viņš paņēma, sarullēja paklājiņu un iedeva vecvecmāmiņai rokās
noteiktdams, ka viņai noteikti noderēs.
Sākās garais ceļojums uz Sibīriju lopu vagonos. Ceļā nomira vecvecmāmiņas
mamma. Tētis nomira gadu nenodzīvojis Sibīrijā. Viņa palika veina ar savu māsu un
vecākā brāļa ģimeni. Gandrīz 10 gadi pagāja smagi strādājot Sibīrijā. Nebija viegli, bet
viņa izturēja un atgriezās Latvijā ar vīru un vecāko dēlu, kurš piedzima izsūtījumā. 1958
gadā, esot Latvijā, viņai piedzima mana omamma.
Kā stāstīja mana mamma par manu vecvecmāmmiņu, viņas klātbūtne deva
gaišumu, siltumu, drošību, un mīlestību. Viņa nekad nepieminēja nevienu sliktu vārdu
par cilvēkiem, kuri bija atbildīgi par to, ka visi tika deportēti uz Sibīriju. Mīlestība un
piedošana ir tas, ko viņa ir nodevusi kā galveno dzīves vērtību un mācību nākamajām
paaudzēm savā ģimenē un visiem apkārtējiem, kuri savās atmiņās saglabājuši viņu kā
gaišāko cilvēku visā apkārtnē. Ticība un paļaušanās uz Dievu bija tas, kas deva spēku un
izturību ejot garo un sarežģīto dzīves ceļu mūža garumā. Neliels sudrabots krusts, kurš
tika turēts mājās īpašā vietā, un pie kura notika ģimenes lūgšanas tika ņemts līdzi uz
izsūtījumu kā lielākais ģimenes dārgums. Tas arī atgriezās Latvijā nodilis no garā ceļa,
bet tikpat mīļš un vel mīļāks un glabājas goda vietā manas omammas mājās Latvijā.
Mana vecvecmāmiņa un viņas dzīves gudrība un mīlestība glabājas bērnu un mazbērnu
sirdīs, kuru viņi nodod tālāk nākamajām paaudzēm.
Viktorija Miksone 10.gadi
MANAS VECMĀMIŅAS ATMIŅAS PAR SIBĪRIJAS LAIKU.
Bija 1949.gada 25.marta ļoti agrs rīts, kad pie manas vecmāmiņas Salacas pagasta “Veczemnieku” mājas durvīm skaļi klauvēja krievu zaldāti. No miega tika pamodināti vecmāmiņas mamma, vecvectēvs(83 gadus vecs),trīsgadīgais brālītis un mana vecmāmiņa, kurai tad bija pieci gadi. Paņēmuši tikai pašu nepieciešamāko viņi tika sasēdināti smagajā mašīnā un aizvesti uz Pāles staciju. Pēc tam viņus sasēdināja lopu vagonos un veda ļoti ilgi. Uz kurieni viņus ved, neviens neteica.
Vecvectēvs skaitījās lielsaimnieks. Viņam bija ļoti liela saimniecība ar govīm, cūkām un zirgiem. Bija arī daudz zemes un meži. Māju “Veczemnieki”ap 1980.gadu nodedzināta filmas “Ilgais ceļš kāpās” uzņemšanas vajadzībām.
Mana vecmāmiņa atceras, ka braucot nebija ko ēst, jo cik bija paņemts no mājām jau bija appēsts. Tad viņas mazajam brālītim sasāpējies vēders. Zāles nekādas nēesot bijušas. Krievu zaldāti esot bijuši ļoti norūpējušies par slimo bērnu, un kad kādā pieturā vilciens apstājies paši nopirkuši slimajam puisēnam zāles. Vairākas nedēļas viņa tika vesti ar vilcienu kamēr nokļuva Tomskā. Tur visus atvestos latviešus ievietoja Tomskas cietumā. Pēc tam ar baržu pa Obas upi manas vecmāmiņas ģimeni veda tālāk uz Kargasotsku. Skatoties apkārt no baržas vecmāmiņa atceras, ka apdzīvotas vietas neatceras, tikai meži vien. Tā vēl pēc kāda laika viņi nokļuva Tomskas apgabala, Kargasotskas rajona , Čižanskij-seļsovetā. Šajā sādžā mana vecmāmiņā ar savu brālīti esot bijuši vienīgie latviešu bērni. Sādžā viņi izmitināti pie saimnieces,kura arī esot bijusi izsūtītā. Vecmāmiņas mammai jau nākošajā dienā bija jāsāk strādāt. Sādžas priekšnieks mājas saimniecei licis pieskatīt mazos bērnus. Vecmāmiņas mammai jāstrādā bija mežā-taigā. Zirgu vietā bijuši buļļi, ar kuriem tad baļķus no meža veda laukā. Mežā strādājušas tikai sievietes. Viņas lielos kokus cirtušas, zāģējušas un pēc tam ar buļļu vilktām kamanām vedušas uz sādžu.
Vecmāmiņas tēvs Latvijā strādājis uz telefona līnijām. Tajā liktenīgajā rītā viņš paslēpās un tā palika Latvijā.
Pēc ilga laika vecmāmiņas tētim izdevās savai ģimenei aizsūtīt uz tālo Sibīriju naudiņu un paciņu. Tad vecvecmāmiņa varēja nopirkt mazu būdiņu, kur visiem dzīvot. Mājiņa bijusi Vajuganas upes krastā. Paciņā esot bijuši Latvijas āboli, kas ļoti smaržojuši. Vēl bijušas ziepes ar uzzīmētiem ceriņu ziediem. No šīs bildītes mana vecmāmiņa uzzināja, kas ir ceriņi. Tālajā Sibīrijā nebija ne ābolu, ne ceriņu.
Par ļoti labu darbu taigā manu vecvecmāmiņu paaugstināja par govju slaucēju. Vēl pēc kāda laika arī viņiem pašiem esot bijusi telīte. Kad tā uzaugusi-bijis piens, biezpiens un krējums. Arī manas vecmāmiņas ģimenei bija jāmaksā nodevas sasaldētā piena-bļodiņas. Esot bijusi speciāla izmēra bļodiņa, kurā sasaldētais piens bijis jāatdod valstij. Vēl pēc kāda laika varējuši iestādīt kartupeļus un tad bads atkāpās. Viņi bija beidzot paēduši.
Kad vecmāmiņai bija 7 gadi viņa sāka mācīties vietējā skolā. Tur no 1.-4. klases bērni mācījušies visi kopā vienā telpā. Mana vecmāmiņa beidza visas 4. klases, bet viņas brālis divas klases. Brīvajos brīžos mana vecmāmiņa pieskatīja kaimiņu mazuļus, par ko saņēma samaksu-ledenes. Abi ar brāli esot makšķerējuši Vasjuganas upē. Zivis tur bijušas lielas un daudz.
Tad pienāca 1953. gada 5. marts visu zemi pārņēma sēras, cilvēki raudājuši, pie mājām bijuši izkārti melni karogi, bija miris Josifs Staļins.
Pēc kāda laika manas vecmāmiņas ģimene saņēmusi ziņu, ka varot braukt atpakaļ uz mājām-uz Latviju. Kolhoza priekšnieks labus strādniekus nelaida prom. Un tā tikai 1956.gadā ,kad upē izgāja ledus mani tuvinieki ar laivu sāka savu ceļu atpakaļ uz Latviju. Ar laivu līdz Kargosotkai pēc tam ar kuģi līdz Novosibirskai, tad ar vilcienu līdz Maskavai, tālāk ar vilcienu līdz Rīgai. Ceļš mājup nebijis vairs tik garš un ilgs, jo viņi braukuši mājās. Rīgā viņus sagaidījis vecvectēvs.Viņš arī pastāstījis, ka viņu mājās “Veczemniekos” tagad dzīvo citi cilvēki. Sākumā mitinājušies pie kaimiņiem pēc tam dabūjuši dzīvoklīti.
Kaut gan pagājuši ļoti daudz gadu manas vecmāmiņas atmiņās šis Sibīrijas laiks ir neizdzēšams. Tas viņai atmiņās paliks vienmēr.