1941.g. 14. jūnija izsūtīšanas – ZOOM saieta bērnu darbi

Sacerējumu  konkurss

,,Sibīrijas bērni 1941/ 1949 – trimdas  bērni 1944”

Saruna ar Rozi.

Luīze Burmistrova, 15 gadi

2020

 Šodien dodos  uz  tikšanos  ar cilvēku, kuras mūža  raksti  satinušies lielā  kamolā. Tajā ir visu krāsu  dzīpari. Jā,  dzīve  jau  esot  raiba. Esmu  satraukta, jo  kundze,  ar  kuru  tikšos, savā  sirdī  glabā  atmiņas, ar  kurām   nemaz   nav  tik  viegli dalīties. Sibīrijas  bērns. Arī  mans  opis  ir  Sibīrijas  bērns, bet  viņš  savas atmiņas ir  aizslēdzis deviņām  atslēgām: izsāpējis,  pārdzīvots, ko  tur  atcerēties…

 Paskatos  debesīs. Kādas mākoņu gleznas:  krāsas,  gaismas,  ēnas, pusgaismas, pusēnas! Kā tie  noturas  debesīs? Kāpēc  nenokrīt lejā?  Tā  domājot,  turpinu  ceļu. Piezvana  mamma un  pajautā,  vai  esot  nopirkusi ziedus kundzei,  ar  kuru  tikšos.

-Protams, nopirku vienu rozi.

– Kādā krāsā?

-Hm… laikam sarkanā, nē!  Karmīnsarkanā  krāsā. Latvijas  karoga  divu  svītru  krāsā. Mam, atceries, biju pie tevis laboratorijā nodot analīzes…tā roze asins krāsā…tādā pašā krāsā, kā manas asinis stobriņā, kuras tu paņēmi  analīzēm.

-Labi, skaidrs!

      Mamma  sacīja  vēl  kaut ko, bet  es  jau  biju  domās pie  kundzes, kura  mani  gaida. Esmu  gatavojusies  sarunai: izpētījusi  karti,  kurā iezīmētas Latvijas  iedzīvotāju  izsūtījuma  vietas, iepazinusies  ar  daudziem  atmiņu  stāstiem. Kāda būs    mūsu  tikšanās?

Ieeju mājas pagalmā un pa šaurām, stāvām koka kāpnēm kāpju otrā stāvā. Liekas,  ka senās  kāpnes   skumji vaid…

 Zvans. Durvis  atver  sirmgalve, gaiša,  silts  smaids  viņas acīs.  Lidijas kundze. Atskan klusa, laipna, dzidra, liekas,  tomēr mazliet  nogurusi balss.

  • Sveika, meitiņ!

            Katrai  mājai  esot  sava  smarža. Sajūtu pīrādziņu smaržu. Es to  pazīstu,   arī opja  mājās tā  bieži vēdī.  Kāpostu pīrādziņi….

  • Nāc iekšā, bērns! Sēdies, nekautrējies…

            Istabas  lielākā  vērtība – grāmatas. To  ir  daudz ! Arī  puķu daudz. Starp  tām  pamanu  mājas  svētību. Istabas  vidū galds,  kuru  rotā galdauts ar izšūtiem ziliem un dzelteniem ziediņiem, tējas kanna, servīze un pīrādziņi. Pirmais  iepazīšanās  mirklis  mani  nomierina. Te  dzīvo labs  cilvēks.

  • Tas jums! Es klusi pasniedzu rozi.
  • Man? Par ko tad man? Vai man jubileja?
  • Nē, tas jums par to, ka esat!
  • Ak, vai! Kundze saudzīgi satver ziedu, palūdz man ielikt to  glāzē.

            Mirklis, un  mēs  jau esam  iepazinušās. Tas  bija tik  sirsnīgi  un  tik  vienkārši. Smaids un nepacietība manā sejā, jo tūlīt man tiks uzticēts vēl viens dārgums – dzīvesstāsts.

  • Tu dzer , meitiņ, tēju, cienājies! Paldies, ka apciemoji mani…

            Un  tad  es  izstāstu, ka  katra  jauna   tikšanās ar  ļaudīm, kuru dzīvesstāstā  laiks atstājis  sāpīgas  atmiņas, man ir vērtīga  dzīves  pieredze. Atklāju  arī  to,  ka vēlos dzirdēto dāvāt Latvijas  vēsturei.

         Lidijas kundze mirkli klusē, noglauda  galdautu (tas  ir  viņas  rokdarbs), paskatās  uz  manu  dāvāto rozi, un  sākas  stāsts. 

            ,,Esmu  pirmskara  bērns un nodzīvojusi  garu  mūžu: laiks  skaita  jau  astoņdesmit  otro  gadu.  Bet es nemaz nejūtu tos gadus, tikai tās atmiņas…

  1. gadā mūs izsūtīja…. Man bija divi gadi, māsa man to nemitīgi atkārto arī tagad, kad esmu viena klusumā. Biju sestais bērns ģimenē. Braucām tālu, tālu…atceros aukstumu, vēju…stiprus vējus. Jūtu tos savos kaulos kā dzeloni, un visu mūžu  man  nepatīk  auksts  laiks, tas  manā  prātā  palicis.”

            Un kundze parauj uz pleciem augstāk savu silto šalli. Kaut gan mājās bija ļoti silts un silta tēja.  Arī man  izskrēja caur kauliem tas aukstumiņš, kas jutās viņas izteiktajos vārdos.  Istabā iestājas  klusums, jūtu,  ka Lidijas   kundze nevēlas  atmodināt tās atmiņas, kuras  izpostījušas  viņas  bērnību,  jaunību un  atstājušas  sāpi  arī  uz  turpmākajiem  gadiem.

Kad  lūdzu  nosaukt  uzvārdu,  atbilde  ir  negaidīta.

  • Zini, bērns, sauc mani par Rozi!
  • Roze? Jūs taču  esat  Lidija!
  • Nē, es esmu Roze. Gluži kā šī roze, kuru man atnesi. Viena pati roze. Roze ūdens glāzē. Roze, kurai tika nogrieztas saknes bet ir palikuši dzeloņi. Dzeloņi, kas nevienam nevar un nevēlās iedzelt. Esmu Roze, par kuras saknēm var tikai kāds pastāstīt. Man bija liegts dzert ūdeni un uzņemt barības vielas no savas zemes. No zemes, kurā mani bija iestādījis pats Dievs. Man bija atņemti vecāki, abi vecāki, kas nespēja man ieliet to tīro veldzējošo ūdeni manā ziedā…

Rozei  acis  kļūst  valgas, pāri  vaigiem  norit  asaras… Arī  man  sirds  iesmeldzas, arī  man acīs  asaras… Saņemos  un  domās  saku  sev:,, Luīze, tu atnāci rakstīt dzīvesstāstu konkursam! Manās  domās  aiztraucas   vilcienu sastāvi, pilni cilvēku  dzīvībām, kuras   dodas  uz  tālo,  nezināmo  pasauli.

 Mirkli  istabā  klusums. Tikai  aiz  loga  putnu  balsis. Mana mīļā  sirmgalve noslauka  asaras, mīļi  paskatās  uz  mani,  pasmaida, un  viņas  smalkajās  grumbās  un  pelēkajās acīs kā  gleznā  es saskatu to, ko  viņa  domā,  bet  nevar  pastāstīt. Bērnības  laiks  ir  tālu,  tālu,  un  tas  kļuvis  tik svešs. Viņas  vārdos ir  pārdomas par  savu  dzīvi.

            ,, Kad ieraudzīju tevi durvīs ar rozi, sapratu, ka tā roze esmu es. Tas arī ir mans stāts. Katra rozes ziedlapiņa ir svarīga, lai zieds būtu skaists. Tomēr mēs zinām, ka rožlapiņās nav rozes sēkla. Taču katrā rožlapiņā mēs varam sasktatīt rozes spēku…pat tad, kad tā nobirst.

            Es esmu Roze, kas tika nogriezta un aizsūtīta tālu,  tālu. Mana sirds neko nesaprata, bet es skaidri atceros katru māsas un brāļu asaru par vecākiem. Vecākus mums atņēma Sibīrija.  Mums  atņēma  vecākus un saknes.

 Kad mēs atgriezāmies, ne visi, bet atgriezāmies, mums nebija nekā. Nebija ne mūsu māju, ne lopu, ne draugu…nekā.

Latvijā drīz vien es satiku  cilvēku, kuru iemīlēju,  un sapratu, ka vēlos ģimeni. Taču pārciestais aukstums, bads un bailes atstāja savas pēdas manā veselībā. Manai ziedlapiņai nebija sēklu. Un jaunas rozes nevarēja sākt augt. Vīram no  pirmās  laulības  bija  dēls. Vai, meitiņ, es daudz raudāju un tagad raudu. Redzi?”

            Vēl  viena  sāpe, kura  jāizsāp manai  sirmajai  kundzei.  Taču to  nevarēja izlasīt viņas sejas izteiksmē, tikai saskatīt  sāļajās asarās.

  • Mīļā meitene, zinu, ka visiem vajag naudu, bet vai jaunieši izprot, ka nauda ir tikai kā nomainīts ūdens glāzē. Man arī bija visādas kompensācijas par Sibīrijas laikiem, bet tas ir tikai nomainīts ūdens glāzē, lai tā roze vēl kādu laiku izskatās skaista, taču sakņu tai sen vairs nav.

Tev ir vecāki. To var redzēt, esi labi audzināta. Bet man to nekad nebija…tā laikam jāsaka.

            Ak, vai! Ja mamma nebūtu man ieteikusi  nopirkt ziedus, es būtu nopirkusi konfektes, un par ko tad būtu stāsts? Taču dziļi sirdī es sapratu, par ko runā Rozes kundze. Šo un citus stāstus par Sibīriju es klausos un lasu ar apbrīnu, cieņu un dziļu pazemību. Tie liek man pārdomāt un būt pateicīgai par to, kas man ir, kas man pieder, nevis raudāt par to, kā man nav.

Es sēdēju un klusēju, nespēdama neko izdvest un man jau zvanīja mamma.

  • Saki mammai paldies, ka ļāva mani apciemot. Saki, ka krietnu meitu audzina. Un paldies par rozi.

            Pārdomas manī skraida  kā satraukti putnēni, tās  liek  man domāt, par līdzībām, kuras tikko kā sadzirdēju   Lidijas kundzes  vārdos.

  • Zini, meitiņ, tu manu vārdu neraksti, bet, ja rakstīsi, raksti Roze. Rozes ziedlapiņa nav rozes sēkla, taču katrā ziedlapiņā ir rozes spēks! Spēks ir arī Tevī, bērns. To nu es zinu, tici man.

Spēks ir katrā ziedlapiņā, kas atgriezās no Sibīrijas. Spēks ir Latvijas tautā. Spēks ir mūsu himnā un zemē, pa kuru staigājam. Dievs dēstīja mūs šajā zemē, un katrā latvietī – rozes ziedlapiņā, ir spēks! Spēks pastāvēt, ticēt un piedot. Spēks runāt, kaut esam maza tauta, cīnīties un mīlēt! Spēks ir mūsos, kad mīlam Dievu un viens otru!

            Viņa runāja pēkšņi tik skaidri, iztaisnoja muguru, un man pat likās, ka sāpju un  laika  rievas  pazuda no viņas sejas. Lidijas tante, vai tā esat Jūs?

            Šis vakars  manā  dzīvesstāstā  atstās  pēdas. Karmīnkrāsas roze, gluži kā divas svītras Latvijas karogā. Kāpostu pīradziņi un pati klusā, rimtā   Rozes kundze ar savu  līdzībās izstāstīto dzīves stāstu. Cik  gan  stiprs  ir  cilvēks!  Un  stiprums ir  cilvēka  spējā  nepadoties  izmisumam,  sāpēm,  nelietībai,  ļaunai  varai un  ticēt gaismas  uzvarai. 

 Atmiņu stāsts par izsūtīšanu uz Sibīriju.

Mani sauc Arvins Norouzi, esmu 14 gadus vecs, dzimis un uzaudzis Stokholmā. Es esmu gājis Stokholmas Latviešu skolā katru sestdienu no pl.10:00-14:00 no divu gadu vecuma, kā arī dejojis Stokholmas Jauniešu deju kopā “Zibenītis”.

Šogad savu skolas noslēguma darbu rakstīju par latviešu izsūtīšanu uz Sibīriju. Covid distancēšanās laikā izprašņāju savu vecmammu Edīti Šakinu caur planšeti. Tā tapa atmiņu stāsts par Sibīriju.

Manu Stokholmas latviešu valodas skolotāju sauc Laila Ozoliņa un manu mammu sauc Eva Šakina Norouzi.

Es biju domājis rakstīt par 1949. gadu, jo tad mans vecvectēvs Aleksandrs Dzerkalis tika izsūtīts uz meža darbiem Komi republikā  Sibīrijā.
Mans vecvectēvs Aleksandrs Dzerkalis un vecvecmamma Adelaida Rzčinska satikās Daugavpils Valsts skolotāju institūtā. Pēc institūta beigšanas abi apprecējās un sāka strādāt Daugavpils apriņķī.

Mans vecvectēvs Aleksandrs Dzerkalis bija skolas direktors un ticēja Latvijas valstij. Viņš bija bijis Latvijas aizsargs. Kad tuvojās Otrā pasaules kara beigas, viņi bēga uz Liepāju, lai pārceltos ar kuģiem uz Vāciju. Tā kā tilti pāri Daugavu  bija sasprindzināti, tad ceļš ieilga līdz Liepājai. Kad viņi sasniedza Liepāju, krievu fronte jau bija klāt un nobombardēja visus kuģus, kas vēl centās aizbēgt uz Vāciju.
Viņi bija spiesti palikt Aizputē. Vecvectēvs Aleksandrs slēpās, strādāja gadījuma darbus un nestrādāja par skolotāju. Vecvecmamma Adelaida strādāja par skolotāju Bojas skola un mācīja bērnus no 1. līdz 4. klasei.
Informācija jau plūda, kad tiek meklēti cilvēki, kas nepakļāvās PSRS idejām, bet saglabāja savu ticību par Latvijas neatkarību. Cilvēki slēpās mežos. Vecvecmammas vecāki un māsa Helēna palika sargāt Aglonas māju, lai tā netiktu izdemolēta un nodedzināta. Kad pie varas nāca komunistiskais režīms, tad čekisti turēja aukstā ūdenī un mocīja palikušos, lai uzzinātu kur palicis vecvectēvs Aleksandrs.  Palikušie tiešām nezināja, kur viņš bija palicis.
Uz Liepāju nāca informācijas noplūdē par gaidāmo izvešanu un vecvectēvam Aleksandram bija bailes un viņš izšķīrās no vecvecmammas. Vecvectēvs slēpās pie dažādiem radiem, jo zināja, ka viņu meklē. Viņu atrada, ieskaitīja Vīriešu darba kolonijā. Uz Sibīriju viņu sūtīja lopu vagonos, kur nevarēja sēdēt un gulēt, uz grīdas vagonā bija viens caurums, kur varēja izkārtoties. No vagona āra nelaida, to apsargāja krievi. Izsūtītie brauca vairākas nedēļas, bija auksti un spiedās viens pret otru, lai sasildītos, ēst nedeva, dauzi nomira un palika slikti. Tos kāda stacijā izvāca no vagona, brauciena galā viņi dabūja zināt, ka viņi ir Komi apgabalā Sibīrijā. Tur viņus sadalīja pa grupām un ielika barakās. Tur bija tikpat auksts kā vilciena vagonos. Kad viņi aizbrauca tur vēl bija vasara. Viņi plūca sūnas un zāli un klajā uz grīdas, kur gulēt un apsedzās ar mēteļiem. Pēc tam viņus aizveda uz meža darbiem, darbs bija ļoti smags. Ēst deva negaršīgu plāceni, bija jāizstrādā arī norma, ja kāds to nevarēja izdarīt, nedeva maizi. Nāca ziema un daudzi slimoja un mira. Mirušos sameta kaudzē pie barakām, vēlāk viņus kaut kur aizveda. Mirušo drēbes savāca palikušie, mazgāties nebija kur.  Barakas smirdēja pēc sviedriem un netīrības. Barakās savācas kukaiņi, utis un blaktis. Visi gaidīja vasaru, jo tad varēja upē mazgāties. Vienīgi vasara bija ļoti īsa. Barakās bija dažādu tautību cilvēki. Naktī katrs runāja savā valodā pats ar sevi. Visi sapņoja par mājām un ēdieniem. Vecvecmama Adelaida  sūtīja sālītu speķi. To viņš sagrieza pa maziem gabaliņiem un sūkāja kā konfekti. Tas viņam izglāba dzīvību. Vecvectēvu Aleksandru atbrīvoja pēc amnestijas 1955. gadā, bet viņš atgriezās vecs un salauzts  Latvijā tikai 1956. gadā. Viņš bija zaudējis pusi no sava svara, viņa māja bija atdota svešiem cilvēkiem, arī zeme bija sadalīta un atdota. Vecvectēvs Aleksandrs aizbrauca uz Aglonas mājām tikai vienu reizi pēc Sibīrijas. Viņš atļāvās skatīties uz savam mājām caur krūmiem tikai naktī kopā ar savu dēlu Pēteri. Viņš bija morāli sagrauts, slimoja un nomira brīvu Latviju nesagaidījis.

Vecmamma  Edīte Šakina ( dzimusi Dzerkale) bija Kalvenes skolā, kad atbrauca un aizveda viņas tēti. Tur viņš tika iegrūsts lopu vagonos un sākas ceļš uz Sibīriju. Manai vecmammai bija 12 gadi, kad izsūtīja viņas tēti, un tur sākas daudzu gadu vēstuļu sarakste starp Sibīriju un Latviju.

Lielāka daļa bilžu tika apraktas un slēptas no bērniem, lai bērni neizplatītu pareizo informāciju.
Sākuma bērni nezināja, kur tētis bija aizvests. Bet vēlāk politiskā situācija uzlabojās un vairs netika slēpta informācija, ka tēvs ir Sibīrijā. Bērni rakstīja ļoti vispārīgi par skolas gaitām, jo zināja, kad vēstules tiek pārlasītas. Īstā informācija vēstulēs netika aprakstīta.
Par īsto informāciju kā viņam gāja, uzzināja tikai tad, kad viņš atgriezās, jo viņš nevarēja rakstīt, ka apkārt mirst cilvēki un ir šausmīgi apstākļi. Tādas vēstules nekad neatnāca. Aleksandrs tikai rakstīja, ka ir grūti. Arī vecmammas Edītes vēstules pārlasīja viņas mamma Adelaida un skatījās, lai nekāda kritiska informācija par skolu un dzīves veidu neparādītos.

Vairākas reizes vecvectēvs Aleksandrs bija smagi slimojis pat tik tālu, ka nevarēja paiet. Bet viņu no nāves izglāba tas, ka viņš mācēja runāt vācu un krievu valodā. Barakas retās reizēs apmeklēja feldšeris, kurš nevarēja saprasties ar ieslodzītiem. Feldšeris paņēma vecvectēvu Aleksandru par tulku un tādā veidā pēc slimošanas viņš palika dzīvs, jo dabūja kaut kādas zāles. Ar laiku izveidojās, ka ņēma viņu palīdzēt. Viņam bija viena stikla burka ar baltām tabletēm un tās tika dalītas pie visām slimībām. Ja kādam bija temperatūra un klepus, tad deva 5-10 tabletēm. Temperatūru nekad nemērīja, feldšeris to noteica ar roku. Feldšeris teica, ja zirgiem palīdz, tad arī viņiem palīdzēs. Visas rētas, nobrāzumus apstrādāja ar ziliem graudiņiem. Nekā cita nebija.
Vecvectēvs Aleksandrs ļoti stāstīja kā ilgojies pēc mājām un savējiem un bieži sapņos rādījās mājas. Viņam pēc ilgāka laika iedeva iespēju sazināties ar mājiniekiem. Tad viņam nebija ne papīra, ne pildspalvas. Tad ieteica uzasināt sērkociņu un izmantot ietinamo papīru, bet pa rakstāmo maisīja pelnus, ogles un klāt lika zilos graudiņus. Tā bija tinte un bija ilgi jāžāvē. Pēc tam grūti bija kaut ko saprast, kad lasīja vēstules.

Mana vecmamma Edīte tika aizsūtīta pie radinieces uz Rīgu, kur Edīte visiem stāstīja, ka viņas vecāki ir miruši.
Kaut arī vecvectēvs Aleksandrs atgriezās Latvijā, tika pasē iespiests zīmogs, ka viņš nekad nedrīkst strādāt par skolotāju. Viņam bija atļauts strādāt lauku darbos un meliorācijā.

Vecvectēvs Aleksandrs saglabāja savu ticību Latvijai neatkarībai, neskatoties uz to, ko viņš pārdzīvoja Sibīrijā.

Ar sveicieniem, Arvins Norouzi

X