1941.g. 14. jūnija izsūtīšanas – ZOOM saieta bērnu darbi

Sacerējumu  konkurss

,,Sibīrijas bērni 1941/ 1949 – trimdas  bērni 1944”

Saruna ar Rozi.

Luīze Burmistrova, 15 gadi

2020

 Šodien dodos  uz  tikšanos  ar cilvēku, kuras mūža  raksti  satinušies lielā  kamolā. Tajā ir visu krāsu  dzīpari. Jā,  dzīve  jau  esot  raiba. Esmu  satraukta, jo  kundze,  ar  kuru  tikšos, savā  sirdī  glabā  atmiņas, ar  kurām   nemaz   nav  tik  viegli dalīties. Sibīrijas  bērns. Arī  mans  opis  ir  Sibīrijas  bērns, bet  viņš  savas atmiņas ir  aizslēdzis deviņām  atslēgām: izsāpējis,  pārdzīvots, ko  tur  atcerēties…

 Paskatos  debesīs. Kādas mākoņu gleznas:  krāsas,  gaismas,  ēnas, pusgaismas, pusēnas! Kā tie  noturas  debesīs? Kāpēc  nenokrīt lejā?  Tā  domājot,  turpinu  ceļu. Piezvana  mamma un  pajautā,  vai  esot  nopirkusi ziedus kundzei,  ar  kuru  tikšos.

-Protams, nopirku vienu rozi.

– Kādā krāsā?

-Hm… laikam sarkanā, nē!  Karmīnsarkanā  krāsā. Latvijas  karoga  divu  svītru  krāsā. Mam, atceries, biju pie tevis laboratorijā nodot analīzes…tā roze asins krāsā…tādā pašā krāsā, kā manas asinis stobriņā, kuras tu paņēmi  analīzēm.

-Labi, skaidrs!

      Mamma  sacīja  vēl  kaut ko, bet  es  jau  biju  domās pie  kundzes, kura  mani  gaida. Esmu  gatavojusies  sarunai: izpētījusi  karti,  kurā iezīmētas Latvijas  iedzīvotāju  izsūtījuma  vietas, iepazinusies  ar  daudziem  atmiņu  stāstiem. Kāda būs    mūsu  tikšanās?

Ieeju mājas pagalmā un pa šaurām, stāvām koka kāpnēm kāpju otrā stāvā. Liekas,  ka senās  kāpnes   skumji vaid…

 Zvans. Durvis  atver  sirmgalve, gaiša,  silts  smaids  viņas acīs.  Lidijas kundze. Atskan klusa, laipna, dzidra, liekas,  tomēr mazliet  nogurusi balss.

• Sveika, meitiņ!

            Katrai  mājai  esot  sava  smarža. Sajūtu pīrādziņu smaržu. Es to  pazīstu,   arī opja  mājās tā  bieži vēdī.  Kāpostu pīrādziņi….

• Nāc iekšā, bērns! Sēdies, nekautrējies…

            Istabas  lielākā  vērtība – grāmatas. To  ir  daudz ! Arī  puķu daudz. Starp  tām  pamanu  mājas  svētību. Istabas  vidū galds,  kuru  rotā galdauts ar izšūtiem ziliem un dzelteniem ziediņiem, tējas kanna, servīze un pīrādziņi. Pirmais  iepazīšanās  mirklis  mani  nomierina. Te  dzīvo labs  cilvēks.

• Tas jums! Es klusi pasniedzu rozi.
• Man? Par ko tad man? Vai man jubileja?
• Nē, tas jums par to, ka esat!
• Ak, vai! Kundze saudzīgi satver ziedu, palūdz man ielikt to  glāzē.

            Mirklis, un  mēs  jau esam  iepazinušās. Tas  bija tik  sirsnīgi  un  tik  vienkārši. Smaids un nepacietība manā sejā, jo tūlīt man tiks uzticēts vēl viens dārgums – dzīvesstāsts.

• Tu dzer , meitiņ, tēju, cienājies! Paldies, ka apciemoji mani…

            Un  tad  es  izstāstu, ka  katra  jauna   tikšanās ar  ļaudīm, kuru dzīvesstāstā  laiks atstājis  sāpīgas  atmiņas, man ir vērtīga  dzīves  pieredze. Atklāju  arī  to,  ka vēlos dzirdēto dāvāt Latvijas  vēsturei.

         Lidijas kundze mirkli klusē, noglauda  galdautu (tas  ir  viņas  rokdarbs), paskatās  uz  manu  dāvāto rozi, un  sākas  stāsts. 

            ,,Esmu  pirmskara  bērns un nodzīvojusi  garu  mūžu: laiks  skaita  jau  astoņdesmit  otro  gadu.  Bet es nemaz nejūtu tos gadus, tikai tās atmiņas…

1941. gadā mūs izsūtīja…. Man bija divi gadi, māsa man to nemitīgi atkārto arī tagad, kad esmu viena klusumā. Biju sestais bērns ģimenē. Braucām tālu, tālu…atceros aukstumu, vēju…stiprus vējus. Jūtu tos savos kaulos kā dzeloni, un visu mūžu  man  nepatīk  auksts  laiks, tas  manā  prātā  palicis.”

            Un kundze parauj uz pleciem augstāk savu silto šalli. Kaut gan mājās bija ļoti silts un silta tēja.  Arī man  izskrēja caur kauliem tas aukstumiņš, kas jutās viņas izteiktajos vārdos.  Istabā iestājas  klusums, jūtu,  ka Lidijas   kundze nevēlas  atmodināt tās atmiņas, kuras  izpostījušas  viņas  bērnību,  jaunību un  atstājušas  sāpi  arī  uz  turpmākajiem  gadiem.

Kad  lūdzu  nosaukt  uzvārdu,  atbilde  ir  negaidīta.

• Zini, bērns, sauc mani par Rozi!
• Roze? Jūs taču  esat  Lidija!
• Nē, es esmu Roze. Gluži kā šī roze, kuru man atnesi. Viena pati roze. Roze ūdens glāzē. Roze, kurai tika nogrieztas saknes bet ir palikuši dzeloņi. Dzeloņi, kas nevienam nevar un nevēlās iedzelt. Esmu Roze, par kuras saknēm var tikai kāds pastāstīt. Man bija liegts dzert ūdeni un uzņemt barības vielas no savas zemes. No zemes, kurā mani bija iestādījis pats Dievs. Man bija atņemti vecāki, abi vecāki, kas nespēja man ieliet to tīro veldzējošo ūdeni manā ziedā…

Rozei  acis  kļūst  valgas, pāri  vaigiem  norit  asaras… Arī  man  sirds  iesmeldzas, arī  man acīs  asaras… Saņemos  un  domās  saku  sev:,, Luīze, tu atnāci rakstīt dzīvesstāstu konkursam! Manās  domās  aiztraucas   vilcienu sastāvi, pilni cilvēku  dzīvībām, kuras   dodas  uz  tālo,  nezināmo  pasauli.

 Mirkli  istabā  klusums. Tikai  aiz  loga  putnu  balsis. Mana mīļā  sirmgalve noslauka  asaras, mīļi  paskatās  uz  mani,  pasmaida, un  viņas  smalkajās  grumbās  un  pelēkajās acīs kā  gleznā  es saskatu to, ko  viņa  domā,  bet  nevar  pastāstīt. Bērnības  laiks  ir  tālu,  tālu,  un  tas  kļuvis  tik svešs. Viņas  vārdos ir  pārdomas par  savu  dzīvi.

            ,, Kad ieraudzīju tevi durvīs ar rozi, sapratu, ka tā roze esmu es. Tas arī ir mans stāts. Katra rozes ziedlapiņa ir svarīga, lai zieds būtu skaists. Tomēr mēs zinām, ka rožlapiņās nav rozes sēkla. Taču katrā rožlapiņā mēs varam sasktatīt rozes spēku…pat tad, kad tā nobirst.

            Es esmu Roze, kas tika nogriezta un aizsūtīta tālu,  tālu. Mana sirds neko nesaprata, bet es skaidri atceros katru māsas un brāļu asaru par vecākiem. Vecākus mums atņēma Sibīrija.  Mums  atņēma  vecākus un saknes.

 Kad mēs atgriezāmies, ne visi, bet atgriezāmies, mums nebija nekā. Nebija ne mūsu māju, ne lopu, ne draugu…nekā.

Latvijā drīz vien es satiku  cilvēku, kuru iemīlēju,  un sapratu, ka vēlos ģimeni. Taču pārciestais aukstums, bads un bailes atstāja savas pēdas manā veselībā. Manai ziedlapiņai nebija sēklu. Un jaunas rozes nevarēja sākt augt. Vīram no  pirmās  laulības  bija  dēls. Vai, meitiņ, es daudz raudāju un tagad raudu. Redzi?”

            Vēl  viena  sāpe, kura  jāizsāp manai  sirmajai  kundzei.  Taču to  nevarēja izlasīt viņas sejas izteiksmē, tikai saskatīt  sāļajās asarās.

• Mīļā meitene, zinu, ka visiem vajag naudu, bet vai jaunieši izprot, ka nauda ir tikai kā nomainīts ūdens glāzē. Man arī bija visādas kompensācijas par Sibīrijas laikiem, bet tas ir tikai nomainīts ūdens glāzē, lai tā roze vēl kādu laiku izskatās skaista, taču sakņu tai sen vairs nav.

Tev ir vecāki. To var redzēt, esi labi audzināta. Bet man to nekad nebija…tā laikam jāsaka.

            Ak, vai! Ja mamma nebūtu man ieteikusi  nopirkt ziedus, es būtu nopirkusi konfektes, un par ko tad būtu stāsts? Taču dziļi sirdī es sapratu, par ko runā Rozes kundze. Šo un citus stāstus par Sibīriju es klausos un lasu ar apbrīnu, cieņu un dziļu pazemību. Tie liek man pārdomāt un būt pateicīgai par to, kas man ir, kas man pieder, nevis raudāt par to, kā man nav.

Es sēdēju un klusēju, nespēdama neko izdvest un man jau zvanīja mamma.

• Saki mammai paldies, ka ļāva mani apciemot. Saki, ka krietnu meitu audzina. Un paldies par rozi.

            Pārdomas manī skraida  kā satraukti putnēni, tās  liek  man domāt, par līdzībām, kuras tikko kā sadzirdēju   Lidijas kundzes  vārdos.

• Zini, meitiņ, tu manu vārdu neraksti, bet, ja rakstīsi, raksti Roze. Rozes ziedlapiņa nav rozes sēkla, taču katrā ziedlapiņā ir rozes spēks! Spēks ir arī Tevī, bērns. To nu es zinu, tici man.

Spēks ir katrā ziedlapiņā, kas atgriezās no Sibīrijas. Spēks ir Latvijas tautā. Spēks ir mūsu himnā un zemē, pa kuru staigājam. Dievs dēstīja mūs šajā zemē, un katrā latvietī – rozes ziedlapiņā, ir spēks! Spēks pastāvēt, ticēt un piedot. Spēks runāt, kaut esam maza tauta, cīnīties un mīlēt! Spēks ir mūsos, kad mīlam Dievu un viens otru!

            Viņa runāja pēkšņi tik skaidri, iztaisnoja muguru, un man pat likās, ka sāpju un  laika  rievas  pazuda no viņas sejas. Lidijas tante, vai tā esat Jūs?

            Šis vakars  manā  dzīvesstāstā  atstās  pēdas. Karmīnkrāsas roze, gluži kā divas svītras Latvijas karogā. Kāpostu pīradziņi un pati klusā, rimtā   Rozes kundze ar savu  līdzībās izstāstīto dzīves stāstu. Cik  gan  stiprs  ir  cilvēks!  Un  stiprums ir  cilvēka  spējā  nepadoties  izmisumam,  sāpēm,  nelietībai,  ļaunai  varai un  ticēt gaismas  uzvarai. 

Kate Cela, 15 gadi

„SIBĪRIJAS BĒRNI 1941/1949 – TRIMDAS BĒRNI 1944”  Sacerējums balstīts uz manas vecmāmiņas Jutas Miķeles(dzimušas Zemītes) atmiņām

“Ja tiktu izpildīta viena mana vēlēšanās, es gribētu jaunāko telefonu ar ābolīti aizmugurē”. Šādas frāzes 21. gadsimtā no jaunākās paaudzes var dzirdēt bieži. Taču pagājušā gadsimta vidū, jautājot šo pašu jautājumu četrus gadus jaunajai Jutai Limbažu novada Ciema ielā 16, atbilde izskanētu šādi:”ja tiktu izpildīta viena mana vēlēšanās, es vēlētos, lai šie onkuļi nebiedē mūs ar saviem ieročiem un “Krasta banga” nekad nebūtu notikusi. Lūdzu, tikai to, kā bija pirms tam, sirdsmiers un paslēpes ar brāļiem”.

1949. gada 25. marts. Rīts ausa saulains. Nekas neliecināja par to, ka notiks kas neparasts. Skaļie klauvējieni pie durvīm un rosība pagalmā vēstīja, ka latviešu zemnieku ģimenei jāpošas ceļā. Tobrīd, neskaitot Jutas brāļus un vecākus, mājās atradās arī vectēvs un vecmāte. Jurģis, Jutas vecākais brālis, no bailēm jau bija paspējis pamukt mežā, bet, dzirdēdams, ka viņu meklē, staltais puisis atgriezās. Ģimene un Latvija sirdī bija vienīgais, kas viņam piederēja. Latvijas dēļ puisis bija gatavs doties jebkur. Izsūtāmo saraksts tika papildināts vēl ar vienu III paaudzes dēlu. Viens no pakaļ atbraukušajiem vīriešiem, kuram rokā bija ierocis, teica, lai paņem siltās drēbes. Zemīši nojauta, ka tur, kurp viņus vedīs, būs liels aukstums. Un tā, sametot pašu nepieciešamāko maisos- siltās drēbes, dažus apavu pārus, Jutas ģimene devās prom. Tā bija Inčukalna stacija, no kuras lopu vagonos tika aizsūtīti tūkstošiem latviešu. Ģimene, kura pildīja savus pilsoņu pienākumus, godāja un turēja cieņā savu senču gadsimtos iegūto pieredzi, nu bija prom. Vēl šodien uz gultas klājams Jutas vecmāmiņas austais, ar iniciāļiem izšūtais, linu palags. Tā laika vēstures liecinieks.

Vairāk kā divu nedēļu ilgais brauciens mazās Jutas atmiņā palicis tikai no vecākās paaudzes stāstītā. Brauciena laikā ģimene zaudēja vectēvu. Krietnu vīrieti, kurš no Pirmā pasaules kara atgriezās ar sašautu kāju, paliekot par invalīdu. Sirmgalvis zaudēja cīņā ar tīfu. Galapunktu, Sibīriju, sasniedza visi, izņemot vecotēvu.

       Saulainie bērnības gadi Jutas dzīvē nebija nemaz tik saulaini. Grūti viņai bija izprast vecāku sarežģīto dzīvi izsūtījuma sākuma posmā. Sveša zeme, sveša tauta, sveša valoda. Skarbais klimats atstāja pēdas uz ķermeņa. Ilgi strādājot salā, vienmēr uz rokām bija sausi ādas pleķīši. Arī citi krievu paradumi un neierastais darbs Jutas bērnību spožāku nepadarīja. Tomēr nenoliedzami, ka, bērna statusā esot, bija daudz vienkāršāk dzīvot. Vēders vienmēr bija pilns, mūrītis vienmēr bija silts. Taču to, ko tas prasīja no pieaugušajiem, Jutai tolaik nesaprast.

      Svešumā atrodoties, viņa iepazina Sibīrijas ļaudis. Jāatzīst, ka bez viņu palīdzības viss būtu bijis daudz ļaunāk. Anastasija, kaimiņu vienaudze, dalījās visā, kas tai laikā bija pašai. Pēckara laiks nebija tas bagātākais. Stereotipiem izzūdot, starp cilvēkiem izveidojās savstarpēja sapratne. Mūsu tautieši neatteica nevienam darbam. Tas krieviem lika savus uzskatus pamainīt. Latviešu tauta vienmēr bijusi strādīga un darbīga tauta. Tas pierādījās arī Sibīrijā.

      Skolā Juta sāka iet kādā mazā sādžiņā lielās upes Obas krastā. Tas, kurš Sibīrijā bijis, nekad neaizmirsīs tās dabu. Skaista un auglīga. Šķita, ka tur viss aug pats no sevis. Jutas ģimene, kā jau īsteni latvieši, raka, sēja, strādāja un kopa dārziņu. Vecākā paaudze skuma pēc dzimtenes. Juta šo sajūtu nepazina. Pašas miglā tītās atmiņas, nostāsti un kāda vēstule no tālās Latvijas. Taču viņai bija iemācīti visi latviešu tautas tikumi un tradīcijas, valoda un tautasdziesmas. Svēts bija Dieva vārds. It īpaši Ziemassvētkos un Lieldienās. Vecāki stingri sekoja līdzi tam, lai, atrodoties svešumā, Juta saglabātu savu latvietību. Pirmo reizi Ziemassvētkos viņa nogaršoja ābolu, kas atceļojis no dzimtenes. Šī smarža viņai vēl joprojām palikusi atmiņā. Tāpat, kā 1956. gada pavasara Zilupes ziedošo ceriņu aromāts, pārbraucot pāri robežai.

      “Ilgais ceļš kāpās”. Tagad jau pieaugusī Juta sež blakus Artūram un atceras sev pazīstamās vietas un apstākļus. Skaistums bija gan dziļajos sniegos, gan pavasara palos un ziedu kupenās upes Obas krastos, arī karstajās vasarās un zelta rudeņos.

Vecmāmiņa saka: “Šodienas paaudze ir pasaules bērni. Ceļš uz visām debess pusēm. Vilina lielā pasaule. Tomēr kas reiz bijis, nekad neizzudīs no pagātnes. Mūsu senči, Sibīrijā esot, pieradīja savu mīlestību pret Latviju. Asaras pār vaigiem bira, izkāpjot Latvijā. Patriotisms. Katrs pats mūža nogalē var sākt izvērtēt savu attieksmi pret Latviju-mūsu vienīgo Tēvzemi. Nepazušana tālajos austrumos ir mūsu kultūras mantojums. “Dvēseļu putenis” ir īsts mīlestības un patriotisma lādiņš. Skatoties atkal un atkal, asaras tek vēl joprojām. Tās tek tāpat, kā mūsu senčiem 1956. gada pavasarī, atgriežoties mājās”.

Viktorija Miksone 10.gadi

MANAS VECMĀMIŅAS ATMIŅAS PAR SIBĪRIJAS LAIKU.

    Bija 1949.gada 25.marta ļoti agrs rīts, kad pie manas vecmāmiņas Salacas pagasta “Veczemnieku” mājas durvīm skaļi klauvēja krievu zaldāti. No miega tika pamodināti vecmāmiņas mamma, vecvectēvs(83 gadus vecs),trīsgadīgais brālītis un mana vecmāmiņa, kurai tad bija pieci gadi. Paņēmuši tikai pašu nepieciešamāko viņi tika sasēdināti smagajā mašīnā un aizvesti uz Pāles staciju. Pēc tam viņus sasēdināja lopu vagonos un veda ļoti ilgi. Uz kurieni viņus ved, neviens neteica.            

    Vecvectēvs skaitījās lielsaimnieks. Viņam bija ļoti liela saimniecība ar govīm, cūkām un zirgiem. Bija arī daudz zemes un meži. Māju “Veczemnieki”ap 1980.gadu nodedzināta filmas “Ilgais ceļš kāpās” uzņemšanas vajadzībām.

    Mana vecmāmiņa atceras, ka braucot nebija ko ēst, jo cik bija paņemts no mājām jau bija appēsts. Tad viņas mazajam brālītim sasāpējies vēders. Zāles nekādas nēesot bijušas. Krievu zaldāti esot bijuši ļoti norūpējušies par slimo bērnu, un kad kādā pieturā vilciens apstājies paši nopirkuši slimajam puisēnam zāles. Vairākas nedēļas viņa tika vesti ar vilcienu kamēr nokļuva Tomskā. Tur visus atvestos latviešus ievietoja Tomskas cietumā. Pēc tam ar baržu  pa Obas upi manas vecmāmiņas ģimeni veda tālāk uz Kargasotsku. Skatoties apkārt no baržas vecmāmiņa atceras, ka apdzīvotas vietas neatceras, tikai meži vien. Tā vēl pēc kāda laika viņi nokļuva Tomskas apgabala, Kargasotskas rajona , Čižanskij-seļsovetā. Šajā sādžā mana vecmāmiņā ar savu brālīti esot bijuši vienīgie latviešu bērni. Sādžā viņi izmitināti pie saimnieces,kura arī esot bijusi izsūtītā. Vecmāmiņas mammai jau nākošajā dienā bija jāsāk strādāt. Sādžas priekšnieks mājas saimniecei licis pieskatīt mazos bērnus. Vecmāmiņas mammai jāstrādā bija mežā-taigā. Zirgu vietā bijuši buļļi, ar kuriem tad baļķus no meža veda laukā. Mežā strādājušas tikai sievietes. Viņas lielos kokus cirtušas, zāģējušas un pēc tam ar buļļu vilktām kamanām vedušas uz sādžu.

       Vecmāmiņas tēvs Latvijā strādājis uz telefona līnijām. Tajā liktenīgajā rītā viņš paslēpās un tā palika Latvijā.

      Pēc ilga laika vecmāmiņas tētim izdevās savai ģimenei aizsūtīt uz tālo Sibīriju naudiņu un paciņu. Tad vecvecmāmiņa varēja nopirkt mazu būdiņu, kur visiem dzīvot. Mājiņa bijusi Vajuganas upes krastā. Paciņā esot bijuši Latvijas āboli, kas ļoti smaržojuši. Vēl bijušas ziepes ar uzzīmētiem ceriņu ziediem. No šīs bildītes mana vecmāmiņa uzzināja, kas ir ceriņi. Tālajā Sibīrijā nebija ne ābolu, ne ceriņu.

    Par ļoti labu darbu taigā manu vecvecmāmiņu paaugstināja par govju slaucēju. Vēl pēc kāda laika arī viņiem pašiem esot bijusi telīte. Kad tā uzaugusi-bijis piens, biezpiens un krējums. Arī manas vecmāmiņas ģimenei bija jāmaksā nodevas sasaldētā piena-bļodiņas. Esot bijusi speciāla izmēra bļodiņa, kurā sasaldētais piens bijis jāatdod valstij. Vēl pēc kāda laika varējuši iestādīt kartupeļus un tad bads atkāpās. Viņi bija beidzot paēduši.

     Kad vecmāmiņai bija 7 gadi viņa sāka mācīties vietējā skolā. Tur no 1.-4. klases bērni mācījušies visi kopā vienā telpā. Mana vecmāmiņa beidza visas 4. klases, bet viņas brālis divas klases. Brīvajos brīžos mana vecmāmiņa pieskatīja kaimiņu mazuļus, par ko saņēma samaksu-ledenes. Abi ar brāli esot makšķerējuši Vasjuganas upē. Zivis tur bijušas lielas un daudz.

    Tad pienāca 1953. gada 5. marts visu zemi pārņēma sēras, cilvēki raudājuši, pie mājām bijuši izkārti melni karogi, bija miris Josifs Staļins.

    Pēc kāda laika manas vecmāmiņas ģimene saņēmusi ziņu, ka varot braukt atpakaļ uz mājām-uz Latviju. Kolhoza priekšnieks labus strādniekus nelaida prom. Un tā tikai 1956.gadā ,kad upē izgāja ledus mani tuvinieki ar laivu sāka savu ceļu atpakaļ uz Latviju. Ar laivu līdz Kargosotkai pēc tam ar kuģi līdz Novosibirskai, tad ar vilcienu līdz Maskavai, tālāk ar vilcienu līdz Rīgai. Ceļš mājup nebijis vairs tik garš un ilgs, jo viņi braukuši mājās. Rīgā viņus sagaidījis vecvectēvs.Viņš arī pastāstījis, ka viņu mājās “Veczemniekos” tagad dzīvo citi cilvēki. Sākumā mitinājušies pie kaimiņiem pēc tam dabūjuši dzīvoklīti.

    Kaut gan pagājuši ļoti daudz gadu manas vecmāmiņas atmiņās šis Sibīrijas laiks ir neizdzēšams. Tas viņai atmiņās paliks vienmēr.