Mana atkalredzēšanās ar Toronto un Latvijas kultūrvēsturiskā mantojuma atdzimšanas ilgtermiņa projekts
Jau ceturto reizi esmu Toronto, kur mīt mana tante Vaira un māsīca Rita. Pirmais piedzīvojuma brauciens bija tālajā 1988.gadā, kad vēl lidojām caur Maskavu. Toronto cilvēki un klimata maigums mani aicina lidot atkal un atkal. Vislielākais fenomens šajā lielajā pilsētā, ka maz pārzinot angļu valodu es tieku no punkta A uz punktu B, kur Jūsu metro mani vienmēr nogādās. Pagājušais gads lidošanai aizritēja cerību gaisotnē, taču pavisam nesen ceļotājiem slūžas atvērās.
Mani deleģē sava veida misijā, lai rastu jaunus kontaktus organizācijas “Kultūrvides atdzimšana” mērķu sasniegšanā, kur biedrības virs mērķis – Pulcēt labas gribas cilvēkus latviešu kultūras Gara darbu apzināšanai un prezentēšanai plašākai sabiedrībai gan ar mūzikas, tēlotājmākslas izstāžu, dejas un izrāžu starpniecību. Te ir svarīgi šo informāciju aiznest līdz interesentiem ar iespēju būt saklausītiem
Šajā misijā iesaistītiem cilvēkiem jau ir bijuši kopīgi projekti ar DV gan Kanādā, gan, Amerikā, gan Austrālijā, gan Eiropā.
Ko es pārstāvu – Tā ir Rīgas Svētā Jēkaba katedrāle, kas drīz svinēs 800. pastāvēšanas gadskārtu. 1225. gadā tapušās baznīcas ieeju rotā vārdi “Misericordias Domini in aeternum cantabo” – par Kunga žēlsirdību es dziedāšu mūžīgi. Senais dievnams ar tādu apliecinājumu virs ieejas aicināt aicina muzicēt Dieva godam un cilvēku iedvesmošanai.
Viens no projekta virzītājiem, kas kopš 2020. gada 8. marta Sv. Jēkaba katedrālē ir jauns – gan vecuma, gan nominācijas ziņā – ērģelnieks Jānis Karpovičs. Viņa pieredze atklāj, cik viegli vai grūti ir “dziedāt par Kunga žēlsirdību” jaunā darba (vai varbūt kalpošanas) vietā, cik iespējami (un reizēm gandrīz neiespējami) tas ir dažādu ierobežojumu laikā un kur smelties pašam spēku un iedvesmu, lai ar mūziku un lūgšanu to varētu sniegt citiem. Jānim saikne ar Svētā Jēkaba katedrāli parādījās, kopš mamma sāka dziedāt baznīcas korī 90. gadu vidū. Tā nu visa ģimene devās ik svētdienu un svētkos uz šo baznīcu. Tad sākās studijas Jāzepa Vītola Latvijas Mūzikas akadēmijā. Kā Jānis atzīst, kas viņam visus šos gadus lika domāt par šo draudzi – tās ir Emīla Martina būvētās ērģeles. Tieši šīs baznīcas instruments bija pirmais, ko sadzirdēja, kas viņu ļoti iedvesmoja. Daudziem ērģelniekiem pirmais grandiozais iespaids ir bijis Rīgas Domā, bet Jānim – Svētā Jēkaba katedrālē, tikai pēc tam Domā.
Liels prieks, ka katedrāles vadība bija nolēmusi dievkalpojumus turpināt arī epidemioloģisko ierobežojumu laikā, kur uz svinīgiem notikumiem tika uzaicināti solisti, ievērojot epidemioloģiskos drošības noteikumus. Ekstrēmos apstākļos ir jāizdzīvo un jādomā, kā to izdarīt pēc iespējas labāk. Kā jau tas ir iegājies, tad ap baznīcas draudzi pulcējas cilvēki, kam ir atvērta sirds dažādiem labdarības un mecenāta projektiem.
Jānis daudzus gadus ir muzicējis arī citās baznīcās, kurās labi pārzina ērģeļu stāvokli. Pēc Rīgas Sāpju Dievmātes baznīcas priestera Oļģerta Daļecka lūgumu Jānis kļuva par ērģelnieku poļu svētajās Misēs. Sešu gadu laikā šajā draudzē tika iesākts ērģeļu restaurācijas projekts un bibliotēkas apsekošanas, sakārtošanas darbi. Paralēli tam top ērģeļu restaurācijas projekts Latvijas lielākajā katoļu dievnamā – Rīgas Svētā Alberta baznīcā (Pārdaugavā). Ar šo draudzi Jānim bija interesants sadarbības sākums, proti, sazinoties ar prāvestu Krišjāni Dambergu viņš pusotru gadu spēlēja rīta, arī vakara dievkalpojumus, kad Radio Marija Latvija veica tiešo translāciju. Savukārt Rīgas Svētā Franciska baznīcā dažas reizes mēnesī Jānis muzicēja pēc ērģelnieces Ritas Jermakas lūguma.
Jānis apstiprina, cik lielā mērā garīdznieka muzikālā izpratne palīdz ērģelniekam bagātināt dievkalpojumu. Bieži ērģelniekam jāsaprot, vai viņš principiāli ignorē garīgās kārtas ne/izpratni, vai tomēr mēģina rast kompromisu, atkārtoti par to runājot un pierādot. Tā ir mūžsenā problēma starp baznīcas mūziķiem un garīdzniekiem – ko no muzikālā materiāla izvēlēties un ko ne. Mocartam katoļu baznīckungi pārmeta, ka mesas daļas esot par garu, un tas bija gandrīz pirms 250 gadiem. Kas notiek šodien? Tas pats! Milzums repertuāra, kuru vēl pirms 20-30 gadiem atskaņoja, bet, kas šodien jau esot par garu, ka vajagot ko īsu, galvenais, tautai saprotamu.
Jānis par savu darba instrumentu ērģelēm saka – vietām var dzirdēt: “Ā, nu skan taču, viss kārtībā!” Tas jau nekas, ka instruments ir neprasmīgi pārbūvēts, no baroka skaistajiem toņiem tapis romantizēts un skaniski novājināts, pavasaros nav pat spēlējams! Tad nākamais “trends” ir digitālās ērģeles. Skaņot nevajag, tik pieslēdz strāvu, un aiziet! Varbūt garīdzniekiem tiešām ir vieglāk samaksāt pārdesmit tūkstošus eiro un likties mierā ar restaurāciju. Taču kurš rūpēsies par kultūrvēsturi, ja ne mēs paši, kurš to saglabās nākamajām paaudzēm?
Jānis ir arī komponists un savu kompozīciju beigās pie uzvārda ir pierakstīts “SDG” – abreviatūra no “Soli Deo gloria”. To viņš aizguvis no J.S.Bahs, kas savu kompozīciju beigās pievienoja skaidri saskatāmu abreviatūru “SDG”. Viņš šādā veidā vienkārši pateicās Dievam par to, ka ir iespēja rakstīt Viņam par godu. Visa, it visa mūzika ir dievišķa mūzika. Sākumā varbūt arī neapzināti, bet pēc tam apzināti pievienoja to savu kompozīciju beigās kā pateicību.
Ilgtermiņā tā būtu iespēja dažādos dievnamos rādīt, prezentēt, pastāstīt ko vairāk par ērģelēm kā vienu no Latvijas kultūrvēstures nozīmīgākajām sastāvdaļām. Latvijas ērģeļbūvē vajadzētu īpaši izcelt latviešu ērģeļbūvētāju Emīlu Martinu, kurš darinājis instrumentus vācu romantiskajās ērģeļbūves tradīcijās. Ikdienā muzicēt pie lielākā opusa Svētā Jēkaba katedrālē ar 35 reģistriem jeb balsīm un 2 transmitētām balsīm. Diplomreferātā “E.Martina ieguldījums ērģeļbūves attīstībā Latvijā”.
Kamerkoris “Versija” ir dibināts 1986. gadā ar Latvijas Kultūras Fonda un Imanta Ziedoņa personīgu atbalstu, kur galvenā darbības sfēra ir atskaņot dažādu laikmetu un tautu komponistu garīgo, sakrālo mūziku no gregorikas, baroka, romantikas līdz 21.gs. avantgardam un modernismam Sadarbībā ar kamerkori “Versija” ir tapis katoļu garīgās mūzikas disks “Laudate Dominum”, (pāris diski atrodami Latviešu centra veikalā, vai sazinoties ar kamerkora menedžeri Silviju Gresti, tel+37125755428).
Jānis apstiprina, ka ar kamerkori “Versija” projekti turpināsies. Jāieraksta Mamerta Celminska lielo formu darbi, kuri mūsdienās tikpat kā nekur neskan. Radio Marija Latvija vajadzībām taps zināmo katoļu mūzikas dziesmu jeb korāļu ieraksti. Tomēr visiem projektiem, lai tie realizētos un būtu ar kvalitātes zīmi, ir nepieciešams sabiedrības atbalsts.
Kamerkora mājvieta ir Rīgas Sv. Jēkaba katedrālē. Tomēr regulāri notiek izbraukuma dievkalpojumi gan Latvijā gan Eiropā vietās, kur cilvēki, dažādu iemeslu dēļ, nevar tikt uz koncertiem vai baudīt mākslu. Kamerkoris šo uzskata arī par misijas darbu.
https://www.youtube.com/watch?v=Exkw3JWxUyQ&t=65s LISZT- VIA CRUCIS
https://www.youtube.com/watch?v=gMXpPba0xm4 POULENC- CHRISTMAS MOTETS
https://www.youtube.com/watch?v=dVU5xHREWzA LOTTI- MISERERE
Biedrība Latvijas Kultūrvides Atdzimšana (LKA) ir dibināta ar mērķi saglabāt un uzturēt sakrālās, materiālās un nemateriālās vērtības, subjektus un objektus, tai skaitā arī jaunbūves un jaunrades.
Vairāk kā 30 gadi pēc neatkarības atgūšanas pagājuši, tomēr daudz baznīcu, ērģeļu, bibliotēku, skulptūru, altāru, gleznu ir samērā kritiskā stāvoklī. Tā ir attieksme, ko šajā gadījumā rāda Latvijas valsts. Tādēļ biedrība vēlas uzņemties un uzņemas veikt šī lielā mantojuma saglabāšanu nākamajām paaudzēm, to kopšanu un popularizēšanu.
Saistībā ar kamerkori Versija, biedrība LKA vēlas veidot kopīgu kultūras mantojuma tīklojumu – koncertus vietās, kur ir nepieciešama LKA līdzdalība atjaunošanas un saglabāšanas darbos; popularizēt sakrālās materiālās un nemateriālās kultūrvēstures vērtības.
Biedrība lūdz ik viena uzņēmēja, mecenāta vai vienkārši labdara līdzdalību šajā ilgtermiņa projektā. Janis.karpovics@gmail.com,
Rakstu sagatavoja Nora Skara